19. gs. beigās 20. gs. sākumā Rīga bija nozīmīgs Cariskās Krievjas rūpniecības, t.sk. autobūves, centrs.
Jau 1899.g. vienā no lielākajām Cariskās Krievijas velosipēdu būves fabrikām A. Leutner & Co Aleksandra ielā (tagad Brīvības) Rīgā sāka montēt nelielus automobiļus ar Francijā un Vācijā pirktiem De Dion-Bouton, vēlāk arī Fafnir un Cudell motoriem, bet pašu izgatavotām šasijām un virsbūvēm. Taču importēto detaļu augsto muitas nodevu dēļ šie auto nespēja konkurēt ar gatavajiem automobiļiem, kas bija ievesti no ārzemēm.
1908.g. ar cara Nikolaja II lēmumu Krievu Baltijas vagonu rūpnīcā Rīgā, Valmieras ielā nodibināja auto ražošanas nodaļu. Plānoja, ka te ražotie automobiļi gan spēs konkurēt, gan arī būs daudz izturīgāki par ārzemju modeļiem. Stratēģisku apsvērumu dēļ visas daļas un agregātus paredzēja ražot uz vietas. Par auto nodaļas vadītāju uzaicināja talantīgo inženieri - konstruktoru Žiljēnu Poterā, kurš rūpnīcas partneruzņēmumā Beļģijā 1906.g. bija aizsācis Fondu automobiļu ražošanu.
1909.g. jūnijā fabriku atstāja pirmais vieglais auto Russo Balt. Rūpnīca galvenokārt orientējās uz trīs dažādu vieglo modeļu - K, E, C - un kravas modeļu - D, M un T - ražošanu. No 1909.g. līdz 1915.g. saražoja 625 automobiļus, ieskaitot arī kara resora pasūtījumus. No tiem saglabājušies tikai divi: muzejā eksponētais ugunsdzēsēju auto un Maskavas Politehniskajam muzejam piederošais vieglā auto K modelis.
XX gs. 30.gadu vidū, attīstoties ekonomikai, Latvijā pieauga pieprasījums pēc moderniem kravas auto. No ārzemēm ievesto skaits bija nepietiekams, tādēļ 1937.g. valsts akciju sabiedrības Rīgas Vagonu rūpnīcā Vairogs Brīvības gatvē izveidoja auto nodaļu. Apsverot izmaksas un ražošanas tehnoloģiju, par paraugu izvēlējās Ford markas automobili. A/s Vairogs noslēdza līgumu ar Henriju Fordu ASV, par kravas un vieglo auto montāžu no gatavām daļām. Pa jūras ceļu no Forda rūpnīcām piegādāja nekrāsotas vieglo auto virsbūves, kravas mašīnu šasijas, motorus un pārējās komplektējošās daļas. Vienā no Vairoga 2500 m2 lielajiem korpusiem ierīkoja montāžas līniju, kurā auto salikšana notika pēc vienkāršotas konveijera sistēmas, katram automobilim izejot caur apmēram 30 montieru rokām. Rūpnīcā apguva modernu auto krāsošanas un karstās žāvēšanas tehnoloģiju, kā arī kvalitatīvi veica tapsēšanas darbus. Pirmos kā vispieprasītākos - 1937.g. septembrī izgatavoja 3 tonnīgos kravas auto Ford Vairogs V8, bet 1938.g. vasarā montāžas līniju atstāja pirmie vieglie automobiļi Ford Vairogs 10 Junior. Nedaudz vēlāk sāka 5-vietīgo V8 cilindru modeļu montāžu.
Vairogā paši izgatavoja arī dažādas speciālās un autobusu virsbūves.
No 1937. līdz 1940.g. jūnijam, kad, padomju karaspēkam okupējot Latviju, rūpnīcu nacionalizēja, izgatavoja vairāk nekā 1 000 kravas un ap 300 vieglo auto, kā arī dažus simtus autobusu, neskaitot kara resora pasūtījumus.
Latvijas PSR valdība 1947.g. pieņēma lēmumu par Rīgas eksperimentālās fabrikas dibināšanu bijušās P. Liepas metāllietuves vietā Alkšņu ielā. Tajā pēc Rīgā iebraukušā inženierkapteiņa Vsevoloda Bahčivandži ieceres vajadzēja sākt lēta mazlitrāžas vieglā auto sērijveida ražošanu. 1949.g. grupa entuziastu V. Bahčivandži vadībā sāka eksperimentālā parauga izgatavošanu. Visas daļas un mezglus izgatavoja uz vietas: GAZ MM motoru no 4 - cilindru pārveidoja uz 2 - cilindru, taču grūtības radīja oriģinālas konstrukcijas sarežģītā hidrotransmisija. 1950.g. rudenī bija gatavi divi paraugi: kabriolets un sedans, taču konstruktīvo nepilnību dēļ tos valsts komisija nepieņēma un turpmākos darbus pārtrauca.
20. gs. otrajā pusē plaši pazīstami bija Latvijas rūpnīcā RAF ražotie dažādu modifikāciju mikroautobusi.
